Medicīniski klepu var iedalīt pēc tā, cik ilgi klepus slimnieku nomoka un pēc tā, kā klepus izklausās. Izvērtējot klepus ilgumu, to var iedalīt divās stadijās – akūts un hronisks klepus. Akūts klepus ilgst mazāk par 3 nedēļām, subakūts klepus – no 3 līdz 8 nedēļām, hronisks klepus – vairāk kā 8 nedēļas.

Akūts klepus.

Akūtu klepu var izraisīt daudzi faktori, bet vīrusu izcelsmes saaukstēšanās ir visizplatītākais cēlonis. Augšējo elpceļu rinovīruss, kas inficē galvenokārt nazofaringu, ir viens no biežākajiem akūta klepus izraisītājiem. Parasti akūts klepus netiek uzskatīts par nopietnu saslimšanu, jo to visbiežāk izraisa saaukstēšanās un tas ir pārejošs. Tomēr jāatceras, ka akūts klepus var būt nopietns simptoms daudz smagākām saslimšanām, piemēram – pneimonijai, akūtai plaušu embolijai, plaušu tūskai vai plaušu vēzim.

Hronisks klepus.

Klepus, kas ir ieildzis vairāk kā 8 nedēļu garumā, jau tiek uzskatīts par hronisku klepu un ir viens no biežākajiem pulmonologa apmeklējuma iemesliem. Tomēr bieži vien cilvēks ar laiku pierod pie klepus un ārsta palīdzību nemeklē, sevišķi, ja šis klepus būtiski netraucē ikdienas aktivitātēm un nakts mieram. Hroniskais klepus īpaši izplatīts ir smēķētāju vidū. Smēķēšanas iespaidā ar laiku attīstās hronisks smēķētāju bronhīts.

Klepu var iedalīt divās lielās grupās – recidivējošs un pastāvīgs. Recidivejošs klepus ir tas, kas atkārtojas pēc zināma laika perioda, bet starplaikos klepus nav. Pastāvīgs klepus ir tad, kad klepo gandrīz bez pārtraukumiem mēnešiem ilgi.
Klepu var iedalīt arī sekojoši – sauss jeb neproduktīvais klepus, mitrs jeb produktīvais klepus un reflektors jeb spastiks klepus.

Sauss klepus.

Sausu, kairinošu klepu bez krēpām visbiežāk novēro slimības sākumā. Tas rada palielinātu slodzi balss saitēm un kaklam, kas parasti ir iekaisis. Sauss klepus mēdz pastiprināties uz nakti, traucējot veselīgu miegu. Sauss klepus parasti mēdz būt īpaši mokošs un nereti tam pievienojas arī galvas sāpes un pat paaugstinās asins spiediens. Sausa klepus gadījumā sākumā parasti novērojams balss piesmakums, kas vēlāk pāriet balss afonijā – balss zudumā. Sauss klepus var būt arī alerģiska reakcija pret ziedputekšņiem vai mājdzīvniekiem, taču klepus lēkmes naktīs var izraisīt alerģija pret mājas putekļu ērcīti. Mokošas sausa klepus lēkmes, līdzīgas kā alerģijas gadījumā, var liecināt par astmu sākuma stadijā.

Mitrs klepus.

Parasti mitrs klepus seko pēc sausa klepus. Ārstēšanās vai organisma imūnās sistēmas darbības rezultātā sāk parādīties krēpas – gļotaini izdalījumi elpceļos. Gļotas jeb krēpas veidojas leikocītu darbības rezultātā – tie cīnās ar infekciju. Klepus kļūst mīksts un mitrs, jeb produktīvs.

Reflektors klepus. Reflektors klepus nav saistīts ne ar saaukstēšanos, ne ar citām elpošanas sistēmas slimībām. Šāda klepus cēlonis var būt, piemēram, iekaisums citur organismā vai sirds asinsvadu sistēmas slimība. Šāds, sākumā neskaidras izcelsmes, klepus var izpausties dažādi – gan kā krekšķis, gan kā mitrs klepus ar krēpām u.c.

Lēkmjveida klepus.

Tas novērojams pie dažām slimībām, t.sk. pie bronhiālās astmas.
Klepus veidi atšķiras atkarībā no tā, kurā orgānā radies iekaisums. Ja iekaisums ir rīklē, tam raksturīgs rīkles gala apsārtums un viegls klepus, kas īpaši lielu diskomfortu nerada. Ja iekaisums ir balsenē, klepus ir sauss un rejošs. Sākumā novēro balss piesmakumu, kas vēlāk pāriet balss zudumā (afonijā), tādēļ runāt var vienīgi čukstus. Ja iekaisums ir trahejā, klepus ir sauss, lēkmjveida, sāpīgs un dobjš. Bronhu iekaisuma gadījumā klepus sākumā ir sauss, vēlāk notiek atkrēpošanās, un tas var būt arī lēkmjveida. Ja iekaisums radies pleirā, tam raksturīgs īss, biežs un kairinošs klepus. Plaušu karsoņu gadījumā klepus ir sauss, sākumā – īss, vēlāk – lēkmjveida. Visi šie klepus veidi var kombinēties, un iekaisums var pāriet no viena orgāna uz otru.

Smagos saslimšanas gadījumos klepojot ir novērojamas arī sāpes. Tās izraisa gļotādas pietūkums un iekaisums. Brīžiem klepošanas procesā piedalās arī muskulatūra – klepus izsauc elpošanas ceļu muskulatūras spazmas. Novērojams arī tāds klepus, kas lēkmju veidā moka pa naktīm. Tas saistīts ar balsenes iekaisumiem. Pa dienu cilvēks it kā jūtas vesels, taču naktī sākas piesmakums un sauss, rejošs klepus, kas ilgst atkarībā no iekaisuma dziļuma.

Ilgstošs klepus kaitīgi iedarbojas uz plaušām, izraisot to uzpūšanas jeb hiperventilāciju. Turklāt ilgstošs klepus rada papildu slodzi sirdij, attīstās tā saucamās sekundārās kardiopātijas. Dažreiz novēro asins izplūdumus acs ābolā.

Klepu nedrīkst ignorēt,

jo īpaši, ja klepus piemeklējis bērnus. Bērniem elpceļi ir ļoti īsi, tādēļ svarīgi ir pēc iespējas ātrāk apturēt gan iesnas, gan klepu, gan kakla sāpes. Ja iekaisuma process ir sācies, tas var turpināties uz apakšējiem elpošanas ceļiem. Bērniem, tāpat kā pieaugušajiem ir būtiski lietot uzturā daudz šķidruma, lai veicinātu atkrēpošanu. Bērniem iesnas ir biežākais klepus cēlonis, jo to iesnu izdalījumi, kas pil no nāsīm kaklā rada elpceļu kairinājumu un klepu. Tādā gadījumā pirmkārt būtu jāārstē iesnas! Ārstēšana un atbilstoša pretklepus līdzekļu izvēle atkarīga no klepus cēloņa, jo vispirms ir jāvēršas pret pamatslimību. Uzsākot klepus ārstēšanu būtiski noteikt kāda veida klepus pacientu nomoka, jo sausa jeb neproduktīvā klepus ārstēšana atšķiras no mitra jeb produktīvā klepus ārstēšanas!

Sausa klepus ārstēšana.

Sauss, kairinošs klepus bez krēpām visbiežāk novērojams slimības sākumā. Vīrusu izcelsmes saaukstēšanās ir visizplatītākais klepus cēlonis. Sausa klepus ārstēšanas mērķis ir nobloķēt tā tālāko progresēšanu, nomācot klepus refleksu, šķidrinot krēpas, paplašinot bronhus un veicinot atkrēpošanu.

Mitra klepus ārstēšana.

Slimībai attīstoties, gļotas jeb krēpas veidojas leikocītu darbības rezultātā – jo organisms cīnās ar infekciju. Klepus kļūst mīksts un mitrs, jeb produktīvs. Šajā klepus stadijā klepu nomākt nedrīkst, jo tā rezultātā tiek attīrīti elpceļi. Jo ātrāk elpošanas sistēma tiek atbrīvota no krēpām, jo ātrāk uzlabojas pašsajūta.

Šajā klepus stadijā krēpas nepieciešams šķidrināt, lai tās vieglāk izdalītos, veicināt atkrēpošanu un paplašināt bronhus, lai atvieglotu atkrēpošanu. Nepieciešams lietot daudz šķidruma gan ūdeni, gan dažādas ārstniecības augu tējas, kas veicina atkrēpošanu.

.

Krēpas ir patoloģisks trahobronhiāls sekrēts,

kas izdalās no plaušām un augšējiem elpošanas ceļiem caur elpošanas traktu (bronhiem, traheju, balseni).

Veselam cilvēkam krēpas neizdalās. Krēpas pamatā veidojas iekaisuma gadījumos, baltajiem asinsķermenīšiem (leikocītiem) cīnoties ar infekcijas ierosinātājiem. Krēpas veidojas no bronhu gļotādas sekrēta, kā arī no atmirušām bronhu epitēlija šūnām, leikocītiem, mikroorganismiem un putekļiem.

Kad rodas infekcija elpceļos vai plaušās, sākas pastiprināta gļotu izdalīšanās – gļotāda izdala sekrētu, kas nepieciešams patoloģisko aģentu izvadīšanai. Taču šīs gļotas ir vide, kurā mikroorganismi labprāt vairojas, jo sevišķi, ja gļotas ir saražojušās, bet tās nav iespējams atklepot. Cilvēkiem ar novājinātu organismu gļotu uzkrāšanās var novest pie gāzu apmaiņas traucējumiem plaušās, kas vēl vairāk traucē organismam izvadīt krēpas. Tās paliek plaušās, kļūst par labvēlīgu vidi baktērijām, kas tur savairojas, veidojas papildus sekrēts, asiņu piesātinājums ar skābekli samazinās, un stāvoklis var pasliktināties vēl vairāk.

Krēpu veidi

Krēpas var būt:

1. caurspīdīgas, bezkrasainas, gļotainas;
2. zaļgani dzeltenas (strutainas);
3. rūsganas (ar nelielu asins piejaukumu);

d. sarkanas (ar ievērojamu asins piejaukumu

Ja pastiprināti izdalās krēpas,

klepus kļūst mīksts un mitrs, jeb produktīvs. Šajā klepus stadijā klepu nedrīkst nomākt, jo tā rezultātā tiek attīrīti elpceļi. Jo ātrāk elpošanas sistēma tiek atbrīvota no krēpām, jo ātrāk uzlabojas pašsajūta. Šajā klepus stadijā krēpas nepieciešams šķidrināt, lai tās vieglāk izdalītos, veicināt atkrēpošanu un paplašināt bronhus, lai atvieglotu atkrēpošanu. Nepieciešams lietot daudz šķidruma gan ūdeni, gan dažādas ārstniecības augu tējas, kas veicina atkrēpošanu.

Medikamenti, kas veicina atkrēpošanu,

der gadījumos, kad klepus ir produktīvs – šāda klepus rezultātā atdalās un tiek izvadītas ārā gļotas jeb krēpas, kas uzkrājušās elpceļos. Klepus ar krēpām parasti liecina par slimības ilgāku gaitu. Šajā gadījumā cilvēkam pastiprināti veidojas biezas (viskozas) krēpas, kas grūti izdalās ārā. Ir stipra vēlme atklepot, bet krēpu viskozitāte ir ļoti augsta un, lai šo procesu atvieglotu, nepieciešams piemērots medikaments un daudz šķidruma.

Medikamenti mitra klepus ārstēšanai veicina klepus refleksu, paplašina bronhus, veido un šķidrina krēpas un izvada tās no elpceļiem. Pacientam, kam jālieto šādi preparāti, vēlams uzņemt daudz šķidruma .

Sausu klepu bieži izraisa gļotas, kas pil no nāsīm kaklā, tādā veidā radot kairinājumu un klepu. Dažkārt, īpaši, ja klepus ir tikai naktī, to izraisa iesnas, atrodoties guļus stāvoklī, izdalījumiem kairinot elpceļus. Tādā gadījumā pirmkārt būtu jāārstē iesnas.

Gļotas rada pats organisms,

lai bronhi varētu atbrīvoties no kairinātāja. Atkrēpošanās līdzekļi mazina gļotu viskozitāti un atvieglo to izdalīšanos. Atkrēpošanas līdzekļiem var būt divejāds darbības mehānisms: 1) Reflektorisks – kairina kuņģa gļotādu, kā rezultātā palielinās bronhu sekrēcija, skropstiņepitēlija un bronhu gludās muskulatūras aktivitāte. 2) Tieša iedarbība uz bronhu gļotādu, šķidrinot krēpas un veicinot to izdali.

Krēpas jeb gļotas veidojas

baltajiem asinsķermenīšiem (leikocītiem) cīnoties ar infekciju. Tās uzkrājas elpceļos un ar klepus palīdzību tiek izvadītas ārā. Jo ātrāk elpošanas sistēma atbrīvojas no krēpām, jo ātrāk uzlabojas pašsajūta. Tāpēc, ja klepus ir sauss, ja ir par maz krēpu vai arī, ja krēpas ir nepieciešams šķidrināt, var lietot atkrēpošanas līdzekļus, kas mazina krēpu stingrību un atvieglo to atdalīšanos, līdz ar to mīkstina klepu.

Mukolītiskie līdzekļi

šķidrina krēpas, samazina to viskozitāti un atvieglo atkrēpošanu. Bronholītiskie līdzekļi tiek lietoti gadījumos, kad vienlaikus ar klepu pastiprinās un tiek provocētas bronhospazmas. Paplašinot bronhus, vieglāk tiek izvadītas krēpas. Pretklepus sīrupiem un krūšu tējām ir kompleksa darbība. Tie veicina atkrēpošanu un imunitāti, nodrošina pretiekaisuma un bronhus paplašinošu iedarbību.

Atkrēpošanu veicinoša

iedarbība piemīt gan dažādiem ārstniecības augiem (alvejai, lakricai, mārsilam, māllēpēm, ceļtekām, Īslandes ķērpim, pelašķim, ālantei, priežu pumpuriem), gan ēteriskajām eļļām (eikalipta, timiāna eļļai).

Sausu klepu

palīdz novērst pretklepus līdzekļi. Ir pretklepus līdzekļi, kas nomāc klepu, iedarbojoties uz klepus centru smadzenēs, un tādi, kam piemīt pretiekaisuma, vietēji anestezējošu un bronholītisku iedarbība. Jāņem vērā, ka šos līdzekļus nelieto gadījumos, ja sākusies atkrēpošana.

Bronhīts (latīņu: Bronchitis) ir bronhu gļotādas iekaisums,

kam raksturīgs gļotādas pietūkums un pastiprināta gļotu izdalīšanās. Visvairāk ar bronhītu slimo mitrā un aukstā laikā, un tas bieži pievienojas citām elpceļu slimībām – rinītam, faringītam, laringītam, traheītam utt. Rudens un ziemas mēnešos paasinās vīrusu infekciju saslimšanas, kuras skar elpceļus un visbiežāk izpaužas ar iesnām un klepu. Neizārstētas tās var kļūt par iemeslu bronhītam. Bronhīts var būt akūts un hronisks.

Biežākie akūta bronhīta izsaucēji ir vīrusi

un tas var rasties kā sekas kādai vīrusu infekcijai augšējos elpošanas ceļos (gripa, adenovīrusu infekcija u.c.), ar ko organisms nav ticis galā. Parasti slimība sākas pēc saaukstēšanās. Bez tam akūts bronhīts var rasties pēc kodīgu gāzu vai putekļu ieelpošanas vai būt pavadslimība garajam klepum, masalām, difterijai u.c. Slimības attīstību sekmē aktīva vai pasīva smēķēšana un nelabvēlīgs klimats – mitrums un bieža laika apstākļu maiņa.

Ar hronisku bronhītu visbiežāk slimo pieaugušie un veci cilvēki.

Hroniskais bronhīts var izveidoties no neizārstēta akūta bronhīta. Hroniskā bronhīta cēlonis var būt arī aptaukošanās un krūškurvja deformācija, jo tad ir traucēta plaušu ventilācija. Pieaugušajiem bronhītu par hronisku uzskata, ja bronhīta simptomi (piem. klepus) pieturas vismaz trīs mēnešus un atkārtojas vismaz divus gadus pēc kārtas. Pieaugušajiem par galveno hroniska bronhīta cēloni uzskata smēķēšanu. Kā veicinoši faktori tiek minēti arī klimatiskie apstākļi, piesārņots gaiss, uzturēšanās aukstās un mitrās telpās. Bērniem hronisku bronhītu nosaka savādāk. Ja bērniem bērnudārza vecumā gada laikā bronhīts atkārtojas daudzkārt (pat 8-12 reizes), to uzreiz neuzskata par hronisku bronhītu, jo tas var būt saistīts ar bērna imunitātes veidošanos. Ja bronhīts atkārtojas vēl biežāk, jāpārbauda, vai tā nav cita slimība (piem. astma).

Akūta bronhīta pamatsimptoms ir klepus,

bet slimība sākas ar vispārīgiem simptomiem: sagurums, svīšana, paaugstināta temperatūra, dedzinoša sajūta vai spiediena sajūta aiz krūšu kaula, galvassāpes, iesnas. Sākumā klepus parasti ir sauss, kairinošs, pēc pāris dienām klepus ir ar krēpām, kas ir gļotaini strutainas, dzelteni zaļganā krāsā. Temperatūra var būt normāla vai paaugstināta — līdz 38°. Akūts bronhīts ilgst 7 — 14 dienas. Rūpīgi un laikus ārstēts, tas beidzas ar pilnīgu izveseļošanos.

Arī hroniska bronhīta pamatsimptoms ir klepus, parasti ar krēpām,

vairāk izteikts rītos. Krēpas biezas, gļotaini strutainas. Klepu pastiprina aukstums un mitrums, kā arī putekļaina gaisa ieelpošana un klepojot var parādīties sāpes krūšu, vēdera muskuļos. Ja klepus biežs, mēnešiem ilgi, pacients var sūdzēties par nogurumu, pazeminās darbaspējas.Paaugstināta temperatūra ir hroniska bronhīta paasinājuma gadījumos. Ilgstošas slimības gadījumā pie fiziskas slodzes var parādīties elpas trūkums (aizdusa), vai pat sausi un svilpjoši trokšņi plaušās. Neārstētam bronhītam var būt nopietnas komplikācijas: pneimoskleroze, plaušu emfizēma, bronhektāzes. Bez tam hroniskais bronhīts veicina plaušu karsoņa un bronhiālās astmas rašanos. Ja ir bieži hroniska bronhīta paasinājumi, novājinās organisms, tiek apgrūtināts sirds darbs, var attīstīties hroniska plaušu – sirds nepietiekamība.

Gan akūta, gan hroniska bronhīta slimniekiem uzturā pastiprināti jālieto produkti, kas satur C vitamīnu. Katru dienu jāizdara elpošanas vingrinājumi, it īpaši trenējot izelpu, t.i., nodarbinot izelpas muskuļus. Jācenšas vairākas reizes dienā 2 — 3 minūtes lēni un dziļi elpot. Nedrīkst smēķēt.

Astma (Latīņu val.: asthma bronchia-le)

ir alerģiska slimība ar recidivējošu lēkmjveida elpas trūkumu (aizdusu), ko izraisa sīko un vidējo bronhu gļotādas tūska un spazmas, kā arī pastiprināta gļotdziedzeru sekrēcija. Astmas gadījumā elpceļu nosprostošanos un tai sekojošu aizdusu izraisa elpceļu atbildes reakcija uz kairinātājiem jeb alergēniem.

Astmas pacientiem elpceļos ir hronisks iekaisuma procss,

bronhi ir jutīgi un tie pastiprināti reaģē uz noteiktiem kairinātājiem jeb alergēniem, izraisot epizodiskas lēkmes. Astmas lēkmju laikā gaisa nonākšana plaušās tiek apgrūtināta, jo alergēnu ietekmē bronhus iekļaujošie muskuļi saraujas (bronhokonstrikcija) un sašaurina elpceļus. Alergēnu ietekmē pastiprinās arī iekaisums: bronhu gļotāda pietūkst vēl vairāk, kā rezultātā elpceļi sašaurinās vēl vairāk. Bronhu gļotādas dziedzeri sāk pārmērīgi izstrādāt gļotas, kas var nosprostot vai bloķēt elpceļus. Augstāk minēto procesu rezultātā astmas lēkmju laikā astmas slimniekam kļūst grūti elpot, galvenokārt apgrūtināta ir izelpa. Astmas lēkmes mēdz būt gan vieglas, gan arī smagas. Smago lēkmju laikā elpceļi var sašaurināties tik ļoti, ka astmas slimnieka organismam sākt pietrūkt skābeklis.

Astmas cēloņi nav pilnībā izprasti. Tiek uzskatīts, ka astmas izcelsmes pamatā ir iedzimtība. Iespējams, ka astmu parasti izraisa pārmantotu un vides faktoru kopums, taču kā šie faktori kopā darbojas, joprojām pilnībā nav zināms.

Visbiežākie astmas izraisītāji ir mājas putekļu ērcīšu, ziedputekšņu un mājdzīvnieku alergēni. Astmu var izraisīt arī pelējuma sēnītes, tarakāni, spalvainie dzīvnieki, pārtikas produkti, piesārņots gaiss, tabakas dūmi, stipras smaržas, auksts gaiss, fiziska slodze vai smagi emocionāli pārdzīvojumi, medikamenti, sadzīves un rūpnieciskās ķīmiskās vielas, arodvides kairinātāji, elpceļu infekcijas.

Plaušu karsonis (Latīņu val.: pneumonia)

ir dažādas izcelsmes iekaisums mazākos vai lielākos plaušu apvidos. Biežākais plaušu karsoņa cēlonis ir mikroorganismu izraisīta infekcija.

Ieelpotais gaiss satur putekļus un baktērijas, bet, neraugoties uz to, vesela cilvēka apakšējie elpceļi saglabājas sterili, jo organismā darbojas vesela rinda aizsargmehānismu, kas mikroorganismiem neļauj nokļūt dziļajos elpceļos. Pie elpceļu aizsargmehānismiem var pieskaitīt: deguna eju filtrāciju; epiglottis refleksus (novērš aspirācijas iespējas); klepu; mukociliāro aparātu ar gļotu izdalīšanu un skropstiņepitēlija darbību; alveolāros makrofāgus, kas satver un norij baktērijas; gļotādas imūnās substances (IgA); aktīvos limfocītus u.c. Plaušu karsonis attīstās, ja ir bojāts kāds no elpceļu aizsargmehānismiem un elpceļos nonāk liels mikroorganismu daudzums vai arī mikroorganismi ir ļoti virulenti un cilvēkam nav imunitātes pret tiem. Elpceļu aizsargmehānismus visbiežāk bojā vīrusu infekcija, izsaucot epitēlija destrukciju, mukociliārā aparāta aktivitātes samazināšanos un pastiprinātu gļotu sekrēciju. Arī aktīvā un pasīvā smēķēšana bojā aizsargmehānismus. Personas, kam ir rīšanas traucējumi (piem. insults) vai, kas atrodas bezsamaņā, narkozē, alkohola vai citā intoksikācijā, var aspirēt elpceļos kuņģa saturu, kas tālāk izraisa plaušu karsoni. Plaušu karsoni sekmē saaukstēšanās, pārsalšana, pārpūle vai arī kaitīgi arodfaktori, traumas u.tml. Pēc izslimošanas imunitāte nerodas, viens un tas pats cilvēks ar plaušu karsoni var slimot vairākkārt.
Plaušu karsoņa visbiežākie ierosinātāji ir:

• baktērijas (piem. Strep. pneumoniae, My­coplasma pneumoniae, Chlamydia pneu­moniae, Staph. aureus, Haemophilus influ­enzae, Klebsiella pneumoniae, Legionella, Escherichia coli, anaerobās baktērijas);
  • mikobaktērijas (Mycobacterium tuberculosis);
  • vīrusi (Influenzae A, Parainfluenzae, adenovīrusi, Hantavīrusi);
  • riketsijas (Coxiella burnetii);
  • sēnītes (Aspergillus, Candida);
  • vienšūņi (Pneumocystis carinii, To­xoplasma gondii);
  • helminti (Ascaris lumbricoides, Stron­gyloides stercoralis).

Plaušu karsoņi tiek klafificēti „tipiskajos” un „atipiskajos”. Tipiskās jeb bakteriālās pneimonijas biežākie ierosinātāji ir baktērijas – Streptococcus pneumoniae, Staphylococcus aureus, Haemophilus influenzae. Atipiskās pneimonijas ierosina Mycoplasma pneumoniae, Chlamydia pneumoniae, Legionella un tās norit ar nelielām klīniskām pārmaiņām, normālu asinsainu, grūti pamanāmām rengenoloģiskām pārmaiņām un ir grūtības ar to atpazīšanu, kā rezultātā bieži netiek nozīmēta adekvāta terapija – tiek nomocīts gan slimnieks, gan ārsts. Tomēr, šo iedalījumu mūsdienās uzlūko kritiski, jo „atipiskās” pneimonijas var noritēt „tipiski” un otrādi – „tipiskās” var sākties un norisēt „atipiski”.

Sarežģītākā problēma mūsdienās nav plaušu karsoņa diagnozes noteikšana, bet gan plaušu karsoņa izsaucēja ātra identifikācija un plaušu karsoņa izsaucēja jutības/rezistences pret antibiotikām noteikšana. Vairākumā gadījumu ārsts nevar ātri identificēt izsaucēju un noteikt tā jutību/rezistenci pret antibiotikām. Tāpēc ārsti parasti pneimonijas slimniekam bez kavēšanās uzsāk empīrisku antibakteriālo terapiju un vēlāk, ja izdodas noskaidrot pneimonijas izraisītāju, noteikt tā jutību pret antibiotikām, nepieciešamības gadījumā veic atbilstošu antimikrobiskās terapijas korekciju.
Empīriskās antimikrobās terapijas izvēli ārstiem palīdz veikt plaušu karsoņa klasifikācija 5 grupās, atkarībā no vietas vai apstākļiem, kādos persona ir saslimusi: sadzīvē iegūtā pneimonija (perona saslimst ārpus slimnīcas, biežāk mājās); hospitālī iegūtā pneimonija (persona saslimst vismaz 48-72 stundas pēc iestāšanās slimnīcā vai vēlāk); pansionātā iegūtā pneimonija (slimo dažādu veco ļaužu pansionātu iemītnieki); aspirācijas pneimonija (saslimst personas ar samaņas un rī­šanas traucējumiem). Katrai no šīm pneimoniju grupām ir tikai tai raksturīgs ierosinātāju spektrs un tiem raksturīgs sastopamības biežums. Šāds pneimoniju dalījums ļauj ārstiem racionālāk izvēlēties empīrisko antimikrobisko terapiju.